Nesen Laimes māte cienījamam Dr.pok. Akmentiņam tika vēlējusi atrast senas tāsis, kas apraksta dažu Letu dzīvi pirmsPlūdoņa laikos. Tas ir vecākais zināmais teksts par tik senu laiku, ka atmiņas no vairāk nokoklētiem prātiem jau ir pagaisušas. Tāšu autors ir sēdējis uz Pokaiņu enerģētiskā kanāla, kad pirmie pār Fudzijamu uzlēkušās saules stari, fokusējoties Tibetas Šambalas atspulgā, ir viņa koklei likuši atmirdzēt neredzēta vieduma gaismā. Visuma struktūras pētījumi parāda, ka šāda sakritība, kad Šambalas fokusētie Fudzijamas saules stari apspīd Pokaiņu Zikurātu, ir iespējami reizi 230000 gados – tas šīs tāsis padara neparasti vērtīgas.

Seno tāšu viedums mūsu prātiņiem pieejams ar pūlēm, tālab viņu izpēte prasa rūpīgu visu pokainoloģijas vēsturnieku darbu. Daudzi jautājumi paliek neskaidri un strīdīgi. Tālab cienījamie prātnieki tiek aicināti komentēt katru tāsi atsevišķi. Ierosmei redakcijas darbinieku piezīmes, kuru rokām bija tā laime pirmajām skārt senos tekstus.

Tāss “Kādā tālā zemē...”
Bagāts ķēniņš – tas nevar būt no Letiem, tātad Klakatiņa izcelsme ir apšaubāma.
Pirmā tikšanās ar apskaidrotāju Daugaviņu (kura izcelsme gan nav apšaubāma) – mūsdienās viņu sauktu par hologrammu.
Mūsdienās visi domā, ka “muguriņas liekšana” ir smagas klaušas un “koklēšana” ir atpūta un trakošana. Taču Letiem tie abi ir bijuši meditācijas paveidi – transs bijis tik dziļš, ka nekāda pātaga vairs nav briesmīga.

Tāss “Tai laikā, kad...”
Dīvaini, kā tad Kalbērzis tapa apskaidrots nekoklējot? Laikam jau iepriekš būs par pilnīgu virsaiti tapis, kam diena no nakts maz atšķiras.

Tāss “Senos laikos Dievzemītē...”
Netapa skaidrs, vai Tālis apskaidrojās brīdī, kad rieksti piesala pie akmens, vai arī brīdī, kad riekstus izdevās atraut no akmens. Tomēr šeit ir saprotama apskaidrība pilnīgi bez koklēšanas.

Tāss “Pēc kāda laika...”
Acīmredzot sekotājiem Zikurātā nebija gana daudz kokļu līdz, lai spētu bez traumām pārdzīvot Dižā Skolotāja pārakmeņošanos.

Tāss “Tās pašas dienas vakarā...”
Papildinājums – apgaismībai nav svarīga vieta, kur koklēt, gaismu var gūt arī ar snuķi pret bruģi beržoties. Tomēr apgaismībai ir ieteicams pagrozīties no dažādām pusēm.

Tāss “Kādā vēlā vasaras vakarā...”
Nav spēcīgāka atklāsmes rīka kā koklējusi vaidelote – Dimdariņam nebija izredžu.