Dvēseles kokļu stīgotāji

Pēteris Bankovskis, speciāli Dienai
(Raksts Dienas Zibeņmetī)

Grāmatizdevēji piedāvā garīgumu ikvienam

«Politika ir tautas un valsts centienu aktīvais izpaudums. Politika nedrīkst tikt taisīta zināma indivīda, grupas, partijas, šķiras interesēs. Politika jātaisa visas tautas un visas valsts interesēs.» Citētais, saprotams, attiecas uz visvisādām politikām, arī uz grāmatu izdošanas politiku. Liekas gan, ka mūsu grāmatniecības aprūpētāji labi saprot savu cēlo uzdevumu, jo vai visi līdztekus citām grāmatām laiž klajā arī «visai tautai un visai valstij» būtiskāko — tā saukto ezotērisko literatūru, ko nereti dēvē par garīgo, ar garīguma problemātiku saistīto. Kāds man var iebilst, ka ezotērisks taču nozīmē kaut ko šauram izredzēto (iniciēto) lokam domātu. Jā, varbūt tā, bet te jāpaskaidro, ka šis šaurais loks ir visa latviešu tauta savā zemē. Ne velti dainotājs saka: «Balta nāca tautu meita», bet Mīlenbaha un Endzelīna vārdnīcā pie šķirkļa «garīgums» kā vienīgais piemērs ir tāds: «Viņas smalkajos ģīmja pantuos atspuoguļuojās garīgums». Skaidrs, ka tā «tautu meita» un «viņa» nav nekas cits kā daudzcietusī latvju tauta. Tāpēc arī mūsu izdevēji, sākot ar Viedu, Geizeru O, Saules Koku un nobeidzot ar citkārt par gluži vai elitāru uzskatīto Jumavu, Zvaigzni ABC un Atēnu, tik labprāt pievēršas garīguma tematikai, nē, pat ne tematikai, jo garīgums, mūsu īstā, patiesā būtība, kam jāpalīdz sevi pašapzināties šajā Kali Jugas (Ūdensvīra) laikmetā, ir kaut kas daudz varenāks par jelkādu tematiku.

«Cilvēce ir ieslīgusi ne visai harmoniskos dzīves apstākļos sakarā ar mūsu uzvedību daudzo iepriekšējo dzīvju karmisko seku dēļ, kuras sakropļoja mūsu paaudžu ģenētiskos kodus. Tas ir, mēs zaudējām imunitāti pret dusmu vīrusu, kā dēļ kļuvām fiziski, psihiski un garīgi neveseli.» Tieši inficēšanās ar dusmām, kas novedusi pie ķildīguma un savtīguma, latvietim nereti liedz atcerēties, ka «kartē Latvija iezīmē visai nozīmīgu ziemeļu puslodes sauszemes daļu centru. Velkot ap mūsu dzimto zemi apli, kura rādiuss ir 9000 km, tajā pārsteidzoši labi iekļaujas Ziemeļamerika, Āzija un Āfrika. Tātad Latvija atrodas Ziemeļu puslodes ģeometriskajā centrā. Droši vien tā nav nejaušība, ka mūsu zemē atrodas lielākā enerģētiskā riņķveida struktūra pasaulē — Pokaiņu svētvieta, kuras rādiuss ir piecdesmit reižu mazāks par nule minēto.» Jāatceras arī, ka cauri Baltijas valstīm iet Zemeslodes Galvenā līnija, kas šķērso arī Somiju un Grieķiju. «Lielvalstīm šis jēdziens ir netīkams, turklāt neviena no tām šim meridiānam pat nepieskaras. (…) Pārsteidzoši ir tas, ka mūsu senči šīs sakarības zināja jau pirms simts tūkstošiem gadu.»

Zināja un arī prata izmantot. Latvieši, kas, kā zināms, šeit dzīvoja vēl pirms lielā apledojuma, bija cēlušies vai nu no milžiem vai atlantīdiešiem, bija indoeiropiešu pirmtautas dzemdinātāji un, ledus laikmetam nākot virsū, aizceļoja uz Indiju, Tibetu u.tml. Viņiem (mums), dabiski, ir zināms itin viss par Austrumu Šambalu, tomēr «mītu par Šambalu nav lietderīgi pārnest uz latviešu tradīcijām un to izpratni, jo mūsu tautasdziesmās atrodama sava izpratne par «Šambalu». Mūsu senči to apzīmējuši ar formulu «vidū jūras», un šādu četrdimensiju laiktelpas kategoriju iespējams lokalizēt gandrīz ikvienā mazāk sapostītā svētkalnā.»

Te gan nedrīkst iedomāties, ka runa ir par kādu fiziski taustāmu eju vai alu. Latviešu unikālā situācija teorētiski ļauj iegūt informāciju no Absolūtās informācijas lauka jeb Visuma Saprāta. Var to saukt arī par egregoru. «Egregors ir tāda psihiskās enerģijas summa, kas elektromagnētiskās informācijas veidā uzkrājas zemeslodes magnētiskajos laukos un darbojas kā baterija, no kuras cilvēce apzināti un neapzināti spēj atjaunot savu psihisko enerģiju. Šī egregora kapacitāti nosaka lūgšanu, meditāciju, ciešanu un domu enerģijas summa, ko izstaro katras valsts cilvēki (…) Latvijas egregoru disharmonizē pašu latviešu iekšējā nesakārtotība. Tieši viņu garīgās pašapziņas dievišķības trūkums. Kaut arī šīs tautas ģenētiski informatīvais potenciāls ir viens no augstākajiem uz šīs planētas, tajā nav vienotības.»

Atkal! Vienotības trūkums (nesaskaņas, dusmu vīruss). «Šodien mēs nespējam saklausīt ne vien šīs Pasaules dvēseles kokles, bet arī nesadzirdam, nesaprotam viens otru. Mūsu dvēseļu kokles savā starpā nesaskan, un tās nesaskan arī ar Pasaules dvēseli. Mūsu mūzikai trūkst harmoniskuma. Mūsu dvēseles stīgas nemirdz zeltā, tām trūkst Dievišķās Transcendentālās mīlestības. Pat jēdzienu «mīlestība» esam devalvējuši.» Un tas noticis, ignorējot patiesību, ka «attiecības starp seksuālo un gara dzīvi, ķermeni un prātu, jutekliskajām tieksmēm un garīgiem centieniem ir viens no cilvēces pamatjautājumiem, kura risinājums dažādās kultūrās atspoguļo to daudzveidību, kas cilvēkam paveras ceļā uz sevis izzināšanu.»

Kā tas varēja notikt, kā varēja apsūbēt «kristāls (bāka), kas ir citplanētu civilizāciju informācijas stūrmanis un nesējs,» un atrodas zem Ēģiptes piramīdām, un, iespējams, «komandē» minēto egregoru? Filozofs raksta: «Mūsos ir ieperinājies maldīgs pieņēmums, ka dvēsele eksistē cilvēkā kā kaut kas gatavs (pilnīgi nobriedis). Šis pieņēmums ir novedis pie cilvēka ordināro domu un emociju identificēšanas ar dvēseli kā viņa augstāko daļu un beigās izraisījis neskaitāmus mēģinājumus pilnveidot domas, emocijas un sensācijas. Cilvēks veltīgi mēģināja ar domāšanas palīdzību mainīt savas emocijas, un otrādi. Taču fakts ir tāds, ka šīs psiholoģiskās funkcijas nespēj mainīt viena otru. Maiņa, transformācija var iestāties, tikai pateicoties augstāka spēka — Gara — aktivitātei. Un Gars var aktivizēties tikai tad, ja cilvēks ir gatavs to saņemt un izplatīt pa visām savas esības porām.» Kā panākt šo gatavību, kas tikai var latviešu tautu iecelt tai pienācīgajā — proti, galvenajā — vietā Visumā? Jāatceras taču, ka «vairumā gadījumu humanoīdiem, inkarnējoties uz Zemes fiziskajos ķermeņos, sākas viņu degradācija, kas izpaužas kā daļēja megastonu pārprogrammēšana. Tas saistīts ar astronoīdisko izglītības sistēmu, kuras iedarbības rezultātā tiek pilnībā nobloķēti daudzi megastoni ar augsta līmeņa Dievišķo informāciju.»

Lūk, vaina ir izglītības sistēmā! Un mūsdienu latviešu grāmatizdevēji, to zinādami, arī dara, ko var, publicēdami pašmāju un tulkoto «ezotēriju», mēģinot «astronoīdisko» izglītības ceļu pārvērst par «humanoīdisko» vai, citādāk sakot — par mistiski, okulti Liellatviski garīgo.

Citētā literatūra

Klifords Bišops. Sekss un gars. Rīga, Zvaigzne ABC, b.g. 184 lpp.

Andris Buiķis. Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam. Par Latviju pasaules kopsakarībās domājot. Radiosarunas ar Lia Guļevsku un komentāri. Rīga, Madris, 2001., 216 lpp.

Arturs Goba. Garīguma ērkšķainais ceļš: Dziedinātājs, Nr 1 (25), 2002. gada janvāris.

Jānis Kalns. Dvēsele. Paranormālo parādību pētījumi. Pirmā grāmata. Rīga, Latvijas Mediju centrs Laija, 2001., 200 lpp.

Latvija bez homoseksuālisma. Rīga, Vieda, b.g., 40 lpp.

Latvijas dziednieki un zintnieki Tev. 1. grāmata. Sastādītāja, redaktore un mākslinieciskā redaktore Terēze Laube. Rīga, Zintnieks, 2001., 304 lpp.

Andris Mičulis. Dvēseles Dziesma. Kokļu simboliskā nozīme jeb Dvēsele senču pasaulizpratnē. Rīga, Saules Koks, 2001., 128 lpp.

Roberts Mūks. Filozofija. Dvēsele — tilts starp Rietumu un Austrumu reliģijām. Lekciju kurss autora redakcijā. Rīga, Zvaigzne ABC, 2001., 108 lpp.

Viens mērķis — tauta un valsts. Kārļa Ulmaņa runu, rakstu fragmenti un atziņas. Sastādītājs Juris Ciganovs. Rīga, Jumava, 2001., 136 lpp.

Ivars Vīks. Trejdeviņi Latvijas brīnumi. Rīga, Geizers O, 2001., 256 lpp.

Publicēšanas datums: Otrdiena, 2002. gada 29. janvāris.
Rubrika: (17. lpp.)