teksts - Ieva Puķe, foto Raitis Puriņš
Sestdiena, 28.10.00., 14-16. lpp.

Vai Pokaiņu akmeņi ir datori, kas glabā mūsu senču vēstījumus, vai apzināti veidotas ezotēristu kulta vietas - tā ir tēma fantāzijai. Šo objektu ik nedēļu mēdz apmeklēt vairāk nekā 1000 cilvēku

Kokiem apaugušajos, nomaļajos pauguros no Īles Dobeles apkaimē sēņotāju un mežstrādnieku acīm gadiem ilgi pavērās negaidīta aina - daudzas sūnās paslēpušās vai daļēji no tām izlīdušas akmens kaudzes, telpiski izstiepti krāvumi, atstatus guloši akmens bluķi... Šie veidojumi aprakstīti jau XIX gadsimtā, bet atkal aizmirsti. Ap 2000 akmeņi kaudzes 400 hektāru platībā pagaidām neviens nav detalizēti izpētījis. Pēdējo desmit gadu laikā parādījušās versijas pa Pokaiņu akmeņu enerģētisko iedarbību, taču tādu uzmanību, kāda tiem veltīta šovasar, akmeņi acīmredzot nav piesaistījuši kopš brīža, kad kādam labpaticies tos pārcilāt.

SENČU REHABILITĀCIJAS CENTRS?

Pagājušajā svētdienā Pokaiņos bija manāmas daudzas savrupi klīstošas ekskursantu grupas. Ieeja šajā teritorijā ir par maksu: pieaugušajiem - 40, skolēniem - 20 santīmu. Lielāks skaits cilvēku, kā izrādās, bijušo VEF darbinieku un viņu ģimenes locekļu, atbraukuši ar autobusu un izmanto tepat kaimiņmājās Vecpokaiņos dzīvojošās gides Anitas Bisenieces pakalpojumus. Viņus sastopam pie savdabīga veidojuma - diviem ēnainiem, ar apaļu akmeņu klājumiem apjoztiem dīķiem, ko savieno šaura, no akmeņiem izlikta taka. «Te senčiem esot bijis kaut kas līdzīgs rehabilitācijas centram, kas sastāv no trīs posmiem,» stāsta gide. «Pirmais atrodas augšā, kalnā tur ir grēku tīrītava jeb šķīstītava. Tur ir jāiet, jāstāv uz viena akmentiņa un labi sirsnīgi jādomā, kāds grēks jums ir. Tad jūs dabūsiet enerģiju ar to cīnīties. Šajā dīķītī esot negatīvais ūdens, tajā jānomazgā slimības un nelaimes,» viņa norāda uz vienu no ūdenskrātuvēm. «Kad tas ir izdarīts, var doties uz labo dīķīti, kur spēku, enerģiju un veselību var dabūt klāt.» Viens otrs no klausītājiem tiesām sāk smelt delnās trūdošām lapām pilno ūdeni. Gados vecāka ekskursante spiež gūžu pie katra prāvāka akmens - tik liela ir cerība mazināt kaulu sāpes. Pastaiga gar dažādiem apskates un meditācijas objektiem, kam doti savdabīgi nosaukumi, piemēram, Zikurāts, Māras actiņa, Līgavas akmens, Akmens dziednieks, Laimas galds, Zintnieku laiva, ilgst trīs stundas. Organizētas ekskursantu grupas šurp ved arī tautas dziednieki un kopš vasaras — pat tūrisma birojs B&M. Pēc aculiecinieku stāstiem, dziednieku rīkotās tūres, kurās mēdz piedalīties arī smagi slimi cilvēki, esot vēl specifiskākas kā tā, ko vērojam mēs: cilvēki klausoties stāstus, kas balansē uz fantastikas un pravietojumu robežas, un pie akmeņiem veicot rituālas darbības: dziednieki norādot, kura iekšējā orgāna veselību veicina pieskaršanās tam vai citam akmenim. Viesi uz akmeņiem pasākuši atstāt sīknaudu, ziedus un saldumus.

BRĪNUMAINIE IZDZIEDĒŠANAS GADĪJUMI

«Atnācu šurp kā pārliecināta materiāliste, bet esmu kļuvusi par mistiķi. Burve es vēl neesmu, es tikai mācos,» joko bijusī ģeogrāfijas skolotāja A.Biseniece, kura svētvietas tuvumā dzīvo trīs gadus, ekskursijas viņa vada divus. «Šī vieta ir ļoti varena. Viņa mani te ir nolikusi. Zinu, ka jaunajās tehnoloģijās informāciju glabā kristālos. Varbūt svētakmeņi ir mūsu senču datori, kuru kristālos noglabātas viņu zināšanas?» Rasma Rozīte no kustības Baltais aplis, kas sākusi akmeņu atrakšanu un apzināšanu, domājot, ka zem Pokaiņiem ir sena civilizācija, ko apracis ledājs, ģeoloģijas zinātņu doktors Rišards Griškjāns — ka šajā apvidū ir spēcīgs dabiskais starojums un unikāls ģeofizisks centrs, Anitas vīrs velkot līdzības ar Tibetu. «Starojums acīmredzot ir zemes centrā un atveras Tibetā un Pokaiņos,» rezumē Biseniece. «Kamēr neviens nav pierādījis pretējo, man ir tiesības tā teikt». Jautāta, vai viņu pašu nekad nav mākušas šaubas, vai viņas stāstītais kultivē patiesību un kā tas iedarbojas uz cilvēkiem, Anita atbild — tāds mirklis ir bijis. Tad viņa nostājusies augsta kalna galā, un Pokaiņi sacījuši: «Tu dari pareizi!» Ticiet vai ne, viņa paskatījusies sev pie kājām un kā apstiprinājumu dzirdētajam ieraudzījusi trīs baltus ziediņus!
Biseniece nevar noliegt, ka racionālā veidā «Pokaiņu efekts» ir grūti pierādāms. 1974.gadā spēcīgu pazemes magnētisko starojumu Pokaiņu apvidū uztvēruši amerikāņu kosmonauti. Dokumenta par šādu faktu gan nav. Anita stāsta par kādu meiteni, kas maija beigās atbraukusi šeit tūristu grupas sastāvā un atgriezusies vēl vairākas reizes, lai smeltu ūdeni no avota, kam piemītot dziednieciska iedarbība, un mazgātu pierē esošo rētu. Jūlija vidū citi ekskursanti, kas meiteni pazīst, stāstījusi, ka rēta ir pazudusi. Pati Anita viņu nav redzējusi, bet pieļauj, ka iedarbojusies pašsuģestija, kas, viņasprāt, par 90% ir izārstēšanās garants.

TĀS PAŠAS ĀDERES

Tautas dziednieks Ivars Vīks, kurš deviņdesmito gadu sākumā pirmais sācis popularizēt Pokaiņus kā svētvietu, 1998.gadā žurnālā Dziednieks turpinājumos publicētā apcerē Pasaules dziednīca — Pokaiņi veselību atguvušos cilvēkus skaita simtos un sniedz arī citus ļoti pārdrošus, lai neteiktu vairāk, apgalvojumus: «Enerģētiskais aplis ap Pokaiņiem (..) šķiet milzīgs. Garīgi tas saturēja kopā Eiropu: no Grieķijas līdz Skandināvijai, no Spānijas līdz Urāliem.» Viņš stāsta, ka Pokaiņu enerģētiskā starojuma struktūra veidojusies pirms miljardiem gadu un akmeņu kaudzes Pokaiņos neesot krautas kā pagadās, bet stingrā saskaņā ar šo starojumu. «Šeit atrastie akmeņu salikumi novietoti uz bioenerģētisko mikroviļņu plūsmu rezonanses joslām, tā sauktajām āderēm (..), katra noteikta akmeņu kopa likta ar noteiktu uzdevumu.»
Diemžēl, Pokaiņus esot skāris citu svētvietu liktenis — tos apmeklējot ne tikai ekskursanti, bet arī dažādi īpatņi ar psihiskām novirzēm. Rezultāts? «Daļa salikumu apzagta, vērtīgie akmeņi aizvesti. Lai kaut daļēji zagšanu slēptu, vietā atvesti dolomīti un melnas akmens šķilas. (..) No viltus akmeņiem, kas atgādāti zagto vietā, veidoti tādi salikumi, kādus mūsu senču senajās svētvietās nekur nesastapsiet. Melnās šķilas stieptas augšup kā padomju raķetes. Citi akmeņi likti viens otram uz galvas. Veidoti mazi riņķi un citi netipiski salikumi,» Vīks ir izmisis. Viņš pauž uzskatu, ka arheoloģiski izrakumi Pokaiņos neko nedošot: pētījumam varētu kalpot akmeņu novietošanas vai apstrādes principi, bet «svētvietas senumu nevar mērīt tikai ar tā vai cita tajā veidota vai celta materiālistiska objekta vecumu. (..) Salīdzinot ar cilvēces pastāvēšanas laiku, Pokaiņi ir mūžīgi.»
Pokaiņos tiešām ir rosījušies gan āderu meklētāji, gan arheologi. Pēc R.Griškjāna NRA teiktā: «Tautas ekstrasensi izskaitļojusi neparastu dabas objektu, saistītu ar jaunatklātām, pagaidām tikai dažiem ģeofiziķiem zināmām energoinformācijas sistēmām – t.s. torsionu laukiem, nemateriālu būtību, kuros ievietota Visuma informācija.» Vairākums Latvijas zinātnieku tomēr apšaubot gan šī speciālista teorijas, gan viņa pārstāvēto Energoinformatīvo zinātņu akadēmiju.
Arī Pokaiņu entuziastu starpā nav vienprātības - vieni šķendējas, ka par ieeju svētvietā nedrīkst likt maksāt, otri ir nikni par rituālajām darbībām, kurās cilvēki tiekot padarīti par eksperimentu objektu.

SKEPTIĶI: AKMEŅI VĀKTI PILIJ UN LAUKSAIMNIECĪBAI

1996.gadā veiktās arheoloģiskās ekspedīcijas vadītāja Māra Atgāža slēdzienā lasāms, ka izpētītajā teritorijā akmens kaudžu veidošanās sākums attiecas uz mūsu ēras 1. gadu tūkstoša pirmo pusi un vidu, kad šeit atradusies seno zemgaļu tīrumi, un krāvumu vecums sakrīt ar Pokaiņos un to apkārtnē esošajiem uzkalniņu kapiem. Eiropas arheologi konstatējuši šī atklājuma līdzību ar Skandināvija pēdējos 30 gados pētītajām agrārajām sistēmām, taču nav atbildējuši uz jautājumu, kāpēc kaudzes atrodamas arī kalnainā apvidū, kur lauksaimniecības darbi nav iespējami. Izteikta versija, ka šeit organizēta akmeņu vākšana piļu celtniecībai, kas nezināmu apstākļu dēļ nav realizēta.
NRA iztaujātais Dobeles virsmežniecības Naudītes iecirkņa (tajā atrodas arī Pokaiņu mežs) mežsargs Aivars Klūga savukārt apgalvo, ka 26 gadu laikā šo mežu esot izstaigājis tūkstošiem reižu un nekā mistiska tur manījis neesot. «Buldozers, ceļu būvējot, atstājis peļķi, viņiem - svētie avotiņi. Šļūdoņi sanesusi akmeņus - svētceļnieki esot atstiepuši no visam pasaules malām,» viņš pasmaida par ekskursantu un dziednieku lētticību. «Tā viņi te rakņājas - parok, sakrauj. Veido sev kulta vietas. Īstā vēsture viņus noteikti neinteresē, seno zemgaļu kapulaukiem viņi iet garām bez intereses.»
Runājot par pēkšņo Pokaiņu popularitāti, dažādu uzskatu paudēji vienprātīgi lieto mārketinga kategoriju: veiksmīga reklāmas kampaņa. Pēc mežu nozares reformas no l. janvāra izveidotā a/s Latvijas Valsts meži, kuras pārziņā nonāca minētā teritorija, to labiekārtoja, ierīkojot kāpnes un atkritumu kastes, bet pavasari šurp aicināja žurnālistus. Tapa sižeti televīzijā un raksti avīzēs. Cilvēkiem pietika padzirdēt par kādu brīnumainu izdziedināšanas gadījumu vai iespēju atbrīvoties no pilsētas stresa, vērojot gleznainu un desmit gadus dziednieku kultivētu leģendu apvītu Latvijas nostūri, lai šurp plūstu mašīnu straumes. Savu darīja arī skaistais rudens un atraktīvais gides stāstījums. A.Biseniece atceras: svētdienā pirms trim nedēļām Pokaiņus apmeklējis 861 cilvēks, tad viņai izbeigušās biļetes, bet viesu skaits sasniedzis vismaz 900. Pokaiņu viesu grāmatā ir pat Valsts prezidentes autogrāfs.
B&M ekskursiju vadītāja Dzintra Ratniece stāsta, ka Pokaiņu iekļaušana šīs firmas piedāvājumā bijusi viņas ierosme: «Pašreiz idejas par svētvietām ir ļoti populāras, cilvēki lasa ezotērisko literatūru. Grupas vācam ar sludinājumiem un individuāli. Pokaiņos paiet puse dienas, bet cilvēki tiesām atpūšas un uzlādējas. Mēs pieskaramies noslēpumam, jo nevaram daudz ko izskaidrot, bet gaisā ir kaut kas ļoti labvēlīgs.»