Skats no Zikurāta augšas uz taku, pa kuru tuvojas Baltie Tēvi (BT).
Tie vēl nav redzami, bet no meža skan nesakarīga bļaustīšanās, kam pāri
sāk klāties BT himna (Div dūjiņas gaisā skrēja meldijā):
...
Vāāāi, vāāāi, vāāāāai,
Vai vai vāai vai vai,
Tukša kokle rociņā.Tukša kokle rociņā,
Prātiņš kokles dibenā,
Vāāāi, vāāāi, vāāāāai,
Vai vai vāai vai vai,
Prātiņš kokles dibenā...Prātiņš kokles dibenā,
Svētavotiņš biksiņās
Vāāāi, vāāāi, vāāāāai,
Vai vai vāai vai vai,
Svētavotiņš biksiņās...Svētavotiņš biksiņās,
Sērdienīši mežā salst
Vāāāi, vāāāi, vāāāāai,
Vai vai vāai vai vai,
Sērdienīši mežā salst...Sērdienīši mežā salst,
Vaidelote krustnešos
Vāāāi, vāāāi, vāāāāai,
Vai vai vāai vai vai,
Vaidelote krustnešos...
No takas līkuma pirmais parādās dežūrējošais krīvs (DK pakulu
bārzdu, rokās kokle, galvā svētcepure, apņemts ar baltu apmetni, varbūt
svētpalagu). Aiz viņa nāk iekoklējusi tauta, nekārtīgā barā, cits caur
citu valodojot, plātoties ar koklēm un turpinot dziedāt. Bāleliņiem tērps
līdzīgs kā dežurējošajam krīvam, vaidelotēm mugurā balti paltraki un galvās
vainadziņi. Kāds no tautas pamana Zikurātu un nesakarīgi iegavilējas.
Modrais BT: Zīīīkurāāāts!
DK aptver mirkļa svarīgumu. Viņš apstājas, izslej virs galvas abi rokas, vienā rokā kokle. Tauta ar zināmu izbrīnu sāk pievērst uzmanību DK izrīcībām. Dziesma apraujas, valodošana top klusāka. Tad, rokas nenolaidis, DK pagriežas ar seju pret pieklusušo tautu un uzrunā to Klapartēva ANDRIKSONA balsī.
DK: Klusat ļaudis, stājat ļaudis,
Daiļvalodu pieturot,
Raugat redzēt Zikurātu,
Svētavotus apvaldot.
Tauta ir aptvērusi, kas notiek. Daži ar izbrīnu raugās uz neizteiksmīgo pauguru, mēģinot saprast, kur slēpjas daudzinātais Zikurāts. Zinīgie BT savukārt ir pārņemti no atkalredzēšanās ar svētkalnu. Beigās visa tauta stāv ar plaši pavērtām mutēm lielā klusumā. Laiku pa laikam kāds ieņem pa malkam svētdziras, pārtraucot klusumu ar guldzieniem, bet mutes vienalga beigās paliek plaši pavērtas. DK, rokas nenolaidis, atvirzās malā tā, lai viens sāns būtu pret tautu, bet otrs pret Zikurātu.
DK: Dzerat ļaudis spēkūdeni,
Zikurātu
ieraugot,
Lai neļima
ceļu gali,
Dievestību
sajūtot.
To pateicis, DK iespiež bramanīgi vienu roku sānos, ar otru pieliek pie lūpām kokli. Tauta visi reizē iemalko svētdziru vaidelotes ar vienu roku pieturot vainadziņus, bāleliņi tādā pašā pozā kā DK. DK uzrunā tautu, vicinādams kokli un plātīdamies ar rokām.
DK: Sveicat, bērni, šo dieniņu,
Šīs dieniņas
gājumiņu:
Šī dieniņa
vaiņagota
Ar koklētu
vakariņu
Sarunā iesaistas arī tauta.
Kāds no tautas: Senču senčiem viesi jāja,
Šajā mežā tempļus celt
Šodien nāca Baltie Tēvi
Savām sirdīm laimi smelt
Visa tauta korī: Ūūūuhhh!
Kāds no tautas: Visas tautas izcēlušās
Zikurāta apkaimē
Visas tālu aizgājušas
Mēs šepat vēl piesaulē
Visa tauta korī: Ōōōohhh!
Kāds no tautas: Simti duču svētakmeņu
Plikiem dupšiem perējami
Aso radžu nobrāzumi
Svētavotos dzesējami
Visa tauta korī: Āāāahhh!
Kāds no tautas: Es ieguvu gaišredzību
Lielā Lāča krāvumā,
Tur aizgāja mans prātiņis
Ratatā, ratatā.
Visa tauta korī: Īīīihhh!
Kāda vaidelote: Tīrītavā iztīrīju
Savu ziedu vainadziņu,
Mani redzot, Akmens Viesis
Raustīt sāka valodiņu
Visa tauta korī: Ēēēehhh!
Kāds no tautas: Zintenieki mežā nāca
Laukakmeņiem vārdus dot
Tēva, Mātes, Čūskas, Ziedu
Viedums gāž no kājām nost.
Visa tauta korī: Ūūūuhhh!
DK izstiepj roku pret tautu un ieņem svētmalku. Visa tauta līdzīgās pozās kā iepriekšējā kopmalkā seko viņa piemēram. Tad DK, nenolaižot izstiepto roku, iet uz 240 km dziļā tuneļa centru. Tur nonācis, norāda ar izstieptās rokas rādītājpirkstu uz zemi. Tad norādītajā vietā noliek savu kokli, saliecas taisnā lenķī, virs galvas izstieptajām rokām pirksti izplesti un vērsti uz zemi. Iespējams, ka nokrīt svētcepure.
DK: Div miljoni četri
simti
Sprīži dziļa aka iet,
Zemes mātes spēka avots
Liek man še aiz laimes diet.
DK, tāpat saliecies, mīņājas un dūc.
DK: Zzzzzzzzūūūūzzzzāāāāzzzīīī...
Apkārt dūcošajam DK sanāk tauta, saķeras aplī zem elkoņiem un iet uz riņķi, trejas reizes atkārtojot sakāmo:
Tauta: Jāņtārpiņi, sīki knišļi,
Nav nevienam vajadzīgi
Zemes mātes uzpildīti
Spīdēsim kā lākturīši.
Tauta ar saucienu Ūūūh! pašķiras, atstājot brīvu pieeju Zikurātam. Tad DK un divi vaidelotes tusnīdami uzraušas Zikurātā un nostājas ar seju pret tautu, bet skatās tai pāri. DK pa vidu vaidelotēm.
Vaidelote: Balta kāpu kalniņā,
Kokle cieši rociņā,
Tvīkst galviņa zem vaiņaga
Raugoties še tālumā.
DK paceļ abi rokas, vienā rokā kokle. Abas vaidelotes ar kreiso roku pietur vainadziņus, ar labo iemalko kokli. Tad tās paceļ abi rokas, vienā vainadziņš, otrā kokle. Tanī brīdī iemalko kokli DK, drastiski iespiedis otru roku sānos. Šāda aina atkārtojas 3 reizes. Tad trijotne aiziet tālāk, ka tauta no apakšas tos vairs nevar redzēt, skandinās ar koklēm un klusi sarunājas. Tas pamodina aizdomas trejos modrajos Zikurāta sargos.
Kāds sargs: Vai tik mūsu bāleliņi
Nepārdod tur Zikurātu?
Atstājot mūs šeitan lejā,
Rausīs zeltu, sudrabiņu!
Cits sargs: Modri sargāt Zikurātu
Mums no Laimes mātes dots
Kāpsim knaši svētā kalnā
Kamēr tas nav izpārdots!
Viens Zikurāta sargs kāpj pa taku, abi pārējie katrs savā pusē kādu gabalu atsatus. Viņi kāpj lēnām, slapstīdamies. Uzkāpuši Zikurātā, izslejas pilnā augumā un izstiepj rokas ar rādītājpirkstiem uz DK un abām vaidelotēm.
Kāds sargs: Necerējāt mūs še redzēt?
Slepus lietām nu ir gals!
Nepārdot jums Svēto Kalnu
Zikurātam acīgs sargs!
DK un abas vaidelotes, it kā nekas nebūtu bijis, beidz čukstēties un pienāk drusku tuvāki. Zikurāta sargi noskandē savu himnu viens no viņiem pasaka rindiņu, abi pārējie korī to atkārto. Pēc katras rindiņas tās teicēji veic izklupienu, iztiepjot uz priekšu roku ar kokli.
Zikurāta sargi: Zikurātu pārdevuši,
Pēcāk atkal nozaguši,
Krustu nešu ozeriņus
Sidrabrasā pārvērtuši!
Laimes Mātes apmīļoti
Stāvam pašā kalna galā,
Vēju mātes apvējoti
Gremdējamies kokļu kālā.
Tad Zikurāta sargi nostājas rindā uz kalna malas ar seju pret tautu un korī noskandē:
Zikurāta sargi: Kāpjat augšā labie ļaudis,
Taka viegli kājas cels.
Altāris te kalna galā
Rasas mātes slavai zels!
Atlikusī tauta zosu gājienā kāpj pa taku augšā Zikurātā. Kāpjot tauta rituālā nopietnībā skandē Zikurātā kāpjamo dziesmu, atdalot zilbes un soļus liekot tās taktī, atkārtojot tik reizes, cik vajadzīgs uzkāpšanai.
Tauta: Augsti
ceļot baltās kājas
Kāpjam svētā kalnā mēs
Gaitām gals un lietām sākums
Pokaiņos mūs piemeklēs!
Kad tauta uzkāpusi, visi dalībnieki saliek aplī savas kokles, izveidojot Rasas Mātes Altāri. Tad visi sadodas rokās, iet apkārt altārim un skandē trejas reizes:
Tauta: Rasas
māte rasotāja,
Vaidelošu veldzētāja,
Balto Tēvu dzesētāja,
Visu pirmā koklētāja,
Visas tautas auklētāja,
Mūsu gaitu vadītāja.
Pēc tam katrs paņem savu kokli, ne bez ķīviņa un grūtīšanās. Vietā, kur bija Rasas mātes altāris, nostājas DK un aicina uz noslēguma kopmalku, izstiepis roku ar kokli virsgalvas.
DK:
Kopus malkā daudzas mutes,
Kāri svēto dziru tver,
Rasas mātei paldies sakot,
Spēkūdeni stopiem dzer.
Tad visi reizē iekoklē jau zināmajā kopmalka pozā. Zikurāta sargi nostājas blakus DK.
Zikurāta sargs: Zikurāts lai mūžam mūsu,
Modri sardzē jāstāv mums,
Palikt mums šeit visu mūžu,
Pērkontēva vēlējums.
Cits sargs: Stāsim visi
apkārt kalnam,
Tad neviens to netņems!
Dievzemītes zilās tālēs,
Veroties še sastingt mums.
Visi klusējot kā skudras izklīst pa Zikurāta malām, 30-40 sprīžu atstatumā
cits no cita, notājas ar muguru pret Zikurāta centru, ar seju pret Pokaiņu
mežu un sastingst pilnīgi nekustīgi. Ja kādu arī Rasas māte nogrūž lejā
pa nogāzi, tad Pērkontēvs ar viņu, gan Laimes Māte pati viņu aizripinās,
kur vajadzēs.
Beigas