Mājas Viesis, 2002. gada 26. jūlijs

Mūsu mazajā Latvijā svētvietu netrūkst. Pat neliels avotiņš Irlavas pagastā tiek uzska­tīts par svētvietu, jo kaut kad bezgala sen baltu priesteri pie tā veikuši savus rituālus. Tagad turp dodas gan dziednieki un zintnieki, lai veiktu enerģētisko attīrīšanos un at­jaunotu enerģijas rezerves, gan vienkārši ļaudis, kuri nāk brīnumainas dziedināšanas meklējumos, gan tie, kuri meklē atbildes uz jautājumiem, lai izprastu sevi un pasauli.

Zintnieks Māris Birkenfelds,

kurš ir daudz pētījis svētvietu izcelsmi un darbību un ved uz svētvietām tos, kuri lūdz viņa kā dziednie­ka palīdzību, stāsta, ka par svētvietām tās nebūtu gluži pareizi saukt.

— Svēts, svētums — tie ir vārdi, kuri vairāk attiecināmi uz kristiešu terminoloģiju. Šīm vietām ar kristietību nav nekāda sakara. Vietas, kuras šodien saucam par svētbirzīm, svētkalniem utt, ir ļoti daudzveidīgas pēc savas būtības. Ja, piemēram, slavenais Pokaiņu mežs, kur loti plašā teritorijā uz enerģētiskām vietām ir izvietoti enerģētiskās informācijas bagāti akmeņi. Seno baltu cilšu priesteri, pamatojoties uz savu svētuma un Dieva izpratni, veica še savus reliģiskos rituālus. Citur atrodamas vietas, kur akmeņu izkārtojums uz svētkalniem vai gravās paredzēts tieši dziednieciskiem nolūkiem. Citviet ir svētvietas, kuras bija paredzētas maģiskām darbībām, ko šodien sauc par meditācijām, meditatīvajiem vingrinājumiem.

Bet senās civilizācijas, kurām pieder šo vietu ierīkošanas autortiesības, nav izvēlējušās nejaušu pauguru, kur sakraut akmeņus. Laikam taču aizlaikos bija kādi kritēriji, pēc kuriem šīs svētvietas izvēlētas. M. Birkenfelds stāsta, ka pastāv vairākas versijas par šo vietu izcelsmi. Viņš vairāk piekrītot teorijai par to, ka šīs vietas izveidotas senās pirmsatlantu civilizācijas laikā, savstarpēji karojot divām tehnoloģiski augstu attīstītām rasēm. Šis karš izraisījis globālu katastrofu, kura Bībelē nosaukta par grēku plūdiem, bet ziņas par to atrodamas arī citu kultūru vēsturiskajās liecībās. Viena no šīm rasēm bijuši ap 3 — 4 metrus gari gaišādaini cilvēki, kuri nākuši no Ziemeļāfrikas un Spānijas pāri Eiropai un kara rezultātā tikuši atspiesti tālu uz ziemeļiem. Atkāpjoties šī rase izveidojusi savā ceļā enerģētisko vietu sistēmu, kuras dažas apzinātās vietas šodien sauc par svētvietām. Līdz ar to svētvietu, tajā skaitā Pokaiņu meža, Mākoņkalna, Zilā kalna u. c. enerģētisko centru kompleksa aptuvenais vecums lēšams ap 100 000 gadiem. Taču zintnieks bilst, ka šā fakta precizēšanai nepieciešams aprīkojums, kura Latvijā nav, un daudzu pasaules zinātnieku piedalīšanās izpētes darbā.

Svētvietas ir savstarpēji saistītas gan caur energoinformatīvo, gan astrālo un citu smalko matēriju laukiem. Tādēļ starp tām notiek gan informācijas apmaiņa, gan savāktās informācijas summēšanās. Turklāt svētvietu akmeņi ierakstīto enerģētisko informāciju saglabā. Šo informāciju var nolasīt vēl pēc daudziem gadu simteņiem. Zintnieks uzskata, ka šo vietu spēku nevar lietot kā McDonalds ātrās uzkodas. — Senajām kultūrām, — viņš bilst, — bija cita izpratne par dabu un attieksme pret to. Tā krasi atšķīrās no mūsdienu patērētāju attieksmes. Ierodoties svētvietā ar patērētāja nostāju, cilvēks rada vides diskomfortu.

Taču, neraugoties uz to, M. Birkenfelds uzskata, ka cilvēkiem jāapmeklē svētvietas, jo svētvietas ar savu enerģiju attīra cilvēka smalkos — astrālos, mentālos, kauzālos utt. — ķermeņus. Braukšana uz svētvietām, lai tikai palielītos: —Es biju Pokaiņos, esot mūsdienu cilvēkiem tāds kā rituāls. Ja uz svētvietām dodas dziedināšanas brīnuma meklējumos, tad būtu jāizvēlas doties pie pelēkiem, sārtiem un sarkanas krāsas granītiem, jo blakus svētkalniem atrodas akmeņi, kas saistīti ar veļu kultu. Še zintnieks atsaucas uz latvju tautas pasaku par to, kā bērni veda vecākus uz mežu nomirt. Viņš teic, ka senatnē veci vai slimi cilvēki, kuri vēlējušies atstāt šo sauli, labākajās drānās tērpti, devušies uz mežu pie akmeņiem, kuri atrodas uz enerģijas lauka mīnuspola. Uz šāda akmens apsēžoties, cilvēks dažu dienu laikā izdzisis. Veļu akmeņus var atpazīt pēc tumšas krāsas.

Zintnieks bilst, ka šo vietu apsaimniekotājiem jāuzņemas lielāka atbildība. Pirmkārt, nedrīkst izmainīt šo vietu izkārtojumu, piemēram, pārvietot akmeņus. Tā tiek izjaukts enerģētiskais līdzsvars. Enerģija turpina plūst, bet tās plūsma ir traucēta. Otrkārt, jāatceras, ka ne velti senie ļaudis šādās vietās, jo īpaši pie akmeņiem, ik pa laikam kūra uguni, tā veicot attīrīšanas rituālu un palīdzot enerģētiskās informācijas nesējiem atgūt spēku.

Dodot saņemtais

Lai pašu acīm pārliecinātos par svētvietu spēku un uz savas ādas izjustu tā darbību, devāmies nelielā ceļojumā pa Zemgales un Kurzemes svētvietām. Tukuma rajona Viesātu pagastā seno krīvu rituālu vietu, sauktu par Dieva kalnu, gan atradām, taču šī vieta neizskatās bieži apmeklēta. Ja arī šurp kāds brauc, tad tikai zinot, kur un ko meklēt. Lai atrastu uz šā paugura esošo krīvu upurakmeni, būtu nepieciešams labs gids. Irlavas svētavotu atrodam ar vietējo iedzīvotāju palīdzību. Tas atrodas uz privātas zemes, taču tas, ka vieta ir sakopta un saimnieki mūsu iebrukumam nepievērš uzmanību, liecina, ka še apmeklētāju netrūkst. Arī dziedniece Rota Bērzkalne teic, ka šī vieta ir enerģētiski ļoti spēcīga. Kas zina, varbūt tas tādēļ, ka tā vēl nav komercializēta.

Atrast Lielauces Karaļavotus, pie kuriem kādreiz savas kaites dziedinājis Zviedrijas karalis Kārlis Gustavs, nav grūti. Lielauces ezera uzraugs Mārtiņš Unferihts, kurš izlīdzēja mums ar gida pakalpojumiem, stāsta, ka šajā vietā bizness plaukst košiem ziediem. Avotu satece ir izlikta akmeņiem, apkārtne sakopta, pat ceļa zīmes izliktas, lai dziedināšanas meklējumos nav mežā jāapmaldās Turklāt, ja nešķiet svarīgi nobaudīt ūdeni no katras iztekas (katrā no septiņām iztekām še ūdenim ir citāda garša), tad Karaļavotu ūdeni var nobaudīt, pat neizbraucot no Rīgas, kur uzņēmīgi cilvēki to katru dienu piegādā lielām kannām Mārtiņš teic, ka diez kādus zilus brīnumus neesot dzirdējis par Karaļavotiem, bet, pašam še uzturoties, rodoties tāda kā iedvesma jauniem darbiem Bet viņš izsaka arī pieņēmumu, ka nebijusi šī vieta ar zviedru karali saistīta neviens par to ij zinis neliktos

Tiekam arī līdz Pokaiņu mežam. Kā piederas tūrisma objektam, še viss ir uz ūsiņu. Mūs pavada jauka gide Asja Ramate, kura savu pašreizējo būtību visā pilnībā atklājusi tieši šeit, Pokaiņos. Viņa ir īsta Pokaiņu patriote, kura, pateicoties savam darbam Pokaiņos, nesen pabeigusi dziednieku kursus un cenšas izzināt arī Pokaiņu meža noslēpumus. Kolēģes Asjas kundzi pat esot iesaukušas par Pokaiņu raganu. Pati Asjas kundze še Pokaiņos piedzīvojusi dziedināšanu, lai gan pašu kaiti nemin. Pašlaik, esot piecdesmit gadu veca, vīna jūtoties jauna un žirgta. Gide teic, ka, viņasprāt, šādas vietas pārvēršana par komerciālu tūrisma centru ir absolūtā pretrunā ar Pokaiņu kā svētvietas būtību.

Ieejot mežā, pārņem dīvaina sajūta Mežs šķiet esam noguris — Tagad jau vairs nav tik traki, — bilst Asjas kundze, —pa ziemu mežs ir atpūties un Lieldienās notika lieliska uzlādēšanās, bet pērnajā rudeni gan mežs bija loti novājināts. Labi vēl, ka Pokaiņi ir pašattīroša enerģētiska sistēma Cilvēki nāk ar dažādām domam un ne vienmēr ar labām.

Dziednieki un zintnieki vairāk braucot ar mērķi sevi izzināt. Taču daudzi no viņiem ar savām enerģijām strādā, lai akmeņiem palīdzētu. Neesot mazums to, kuri braucot uz Pokaiņiem, lai prasītu un ņemtu, taču arī to, kuri brauc dot savu labestību un mīlestību, Pokaiņiem netrūkst. Mežs vislabāk palīdzot tiem, kuri nākot ar atvērtu sirdi un dabas izpratni Asjas kundze bilst, ka Pokaiņi varētu būt ne tikai daļa no enerģētiskās sistēmas (jo šaubu par to, ka šāda sistēma pastāv, vairs neesot), par kuru stāsta zintnieks M. Birkenfelds, bet pat šīs sistēmas centrs.

Pēc pašreiz veiktās izpētes Pokaiņu akmeņu vecums esot lēšams virs 200 000 gadu, turklāt to struktūra esot neraksturīga Baltijas un jo īpaši Zemgales reģionam. Lai gan paša meža vecums esot ap 50 gadu un to apliecinājuši mežu pētnieki

Anna Liepa, L. Vasiļūnas foto