par rakstu 09.2001 nu-mu-rā

Nav viegla Baltā Tēva dzīvīte. Viņa kuslo augumiņu spārda cietie krustnešu zābaki, salīkušo muguriņu kapā vagara pātaga, bārzdu izplūkā labiešu skaudrie pirksti, grūto galviņu slāna bajāru un to karadraudzes kulaki. Tik vien ir tā prieciņa kā apkoklēties svētvakarā un pavaidēt par izpostīto Dievzemīti. Bet ir kāda vieta, ko ne krustneši, ne labieši, ne sliktie tēvi, ne vagari, ne bajāri nav spējuši sagandēt - tik daudz svētuma tur Pērkontēvs un Laimes māte ielikuši. Tas, protams, ir Pokaiņu svētmežs ar stalto Zikurātu vidū. Baltie Tēvi reizumis savīkšās svētceļojumā uz Pokaiņiem - izmazgā no bārzdām dubļus, kas saķepuši krustnešu zābakus bučojot, ieņem lielāku malku svētdziras, lai zābaksmēra garša aizmirstos un dodas kāpt Zikurātā. Nonācis Svētkalna virsotnē un gana daudz kokļu izņēmis, Baltais Tēvs aizmirst, ka ir sīks, nožēlojams cilvēciņš no mazas tautiņas, bet domā, ka ir trā-ķie-šu pēctecis. Viņš atceras katru no 65000 gadiem, kurus jau šeit ir Ei-ro-pas mē-ro-ga svētvieta un visu tautu sākums. Viņš pats jūtas kā visu tautu sākums. Svētavotu radīdams, viņs klausās, ka tas aizšalko 2300000 sprīžu dziļajā e-ner-ģē-tis-ka-jā tunelī, kur drasē Jumis, mik-ro-viļ-ņus spārdīdams. Viņš atceras, kā slapjumā te gāja un kā viņa pastaliņas nesamirka. Viņs ir saviļņots par to, ka brašais Pērkontēvs visapkārt jodus un murgus spārda, bet Pokaiņos ne lāsītes nenolīst, jo ne jau nu šajā svētvietā šie nešķīsteņi savu patvērumu meklēs. Viņš ir aizmirsis, ka tam ir krustnešu zābaki jābučo un ir gatavs Melnajam Bruņiniekam šepat uz vietas gauži darīt.

Bīdamies, ka Baltie Tēvi šādi varētu drosmīgi tapt, driģenes saēsties un atkal atsvabināties, krustnešiem paklausīgie mēlneši dažādi pūlas Pokaiņus nomelnot. Labiešu tenku lapas "Rīgas laiks" 2001. gada septembra numurā ir publicēts raksts "Pokaiņu erogēnā zona". Tā autori cer, ka Baltie Tēvi par savu svētvietu apkaunēsies un vairs turp nebrauks kokles tukšot un svētavotus radīt. Baltie Tēvi parasti svēti tic visiem kumēdiņiem, ko tiem ceļ priekšā, taču šoreiz ir savādāk. Laimes māte bij' pareizi Pērkontēva roku vadījusi, tā ka tas spēja jo dziļi Balto Tēvu grūtajās galviņās domu par Pokaiņu svētumu iededzināt. Nav spējuši ko-ka-ko-la un ham-bur-ge-ri gana asu rakstītāju prātu darīt, lai Baltos Tēvus apmuļķotu. Tie nekad neticēs, ka Pokaiņu svētakmeņi ir kādas pils vai ceļa būvei vākti. Ja nu vienīgi tās ir paliekas no Bā-be-les torņa, bet arī tas nebija pirms 65000 gadu. Mēlneši raksta, ka nespējot Pokaiņu mežā tā rel-je-fa dēļ saskatīt kaut vismazāko jēgu. Nevajag tik daudz sprai-ta dzert! Nevis rel-je-fā jēgu, bet gan Zikurātā svētumu vajag meklēt! Ar-he-o-lo-gi neko neesot atraduši... Bet vai viņi meklēja dobumu Zikurāta kalnā? Vai viņi meklēja 2300000 sprīžu dziļo kanālu? Tā vietā kaut kāda māla lauska un ziedputekšņi. Nevajag pa zemi rakņāties bet gan Īsteno Bāleliņu svētblēņas palasīt! Jeb arī īstajā brīdī Zikurātā uzkāpt un kādu pusduci koklējošu trā-ķie-šu pēcteču vaigā skatīt, tad jebkuri jautājumi tiks atbildēti! Akmeņiem piešķirtie vārdi mulsinot ikdienas apmeklētājus. Nevis mulst vajag, bet ar novilktām biksēm uzsēsties un svētuma smelties!

Taču pati briesmīgākā ziņa ir tā, ka svētavots esot izsīcis. Nezinot, vai var ticēt šīm tenkām vai nē, Baltajie Tēvi tomēr katram gadījumam turpmāk savus, savu vaidelošu un sērdienīšu svētavotus krās burkās, pudelēs un visādās citādās cibiņās, lai tad vēlāk Pokaiņu mežā izlietu.

Mēlneši netic, ka Pokaiņi ir svētvieta. Šeit ir minēti 6 pierādījumi , ka tie ir senas civilizācijas svētvieta! Ja vajag, Vīka Tēvs savās grāmatās min vēl 66 un arī 666! Toties Baltie Tēvi var minēt pēc patikas daudz pierādījumus, ka raksta autors ir slēpts krustnesis. Vai gan viņš citādāk zinātu tik sarežģītus vārdus kā e-ner-go-trans-mi-sī-vo? To arī pastulbāks krustnesis nespēs izrunāt! Bet arī viņš baidās izrunāt svēto vārdu "Zikurāts" un tā vietā stomās par Mi-na-re-tu. Kālab tāda krāpšanās? Raksta beigās ir skaidrojums– Tiek minēts Namejs un viņa karapulki, kas Pokaiņos atraduši patvērumu. Ai, bāliņi, tas ko mēs domājam tikai Jumi esam, kas pa 2300000 sprīžu dziļo tuneli drasē, patiesībā ir Namejs un viņa karapulki! Tie nekad nav pametuši Dievzemīti, bet gan Pokaiņu e-ner-ģē-tis-kā kanāla mik-ro-viļ-ņos šūmēdamies gaida īsto brīdi, lai Baltos Tēvus saulītē celtu, viņus krustnešu pēļos izguldinātu, bet pirms tam visu aizjūru svētdziru izdzirdinātu! Lai nepalaistu garām šo brīdi, turpmāk Baltie Tēvi Zikurāta virsotnē nosēdinās Tālavas Koklētāju, lai tas cauru dienu koklē un īstajā brīdī ziņu dod. Un tas brīdis nevar būt tālu, jo ne par velti pat krustnešu mēlneši uz Pokaiņiem braukt sākuši– Pieliek ausi pie zemes Zikurātā, klausās, kā Nameja karadraudze drasē un tad bīstās, bīstās, bīstās...