"Pokaiņus" sedz noslēpumainības plīvurs

IMANTS BRANCIS
Kurzemes Vārds, 10.06.98
(http://www.media.lv/kv199806/980610/16.htm)

Maija pēdējās sestdienas rītā kultūrvēsturisko vietu kopēji "Optimistu pulks" no Liepājas devās uz Naudītes pagasta "Pokaiņiem" Dobeles pusē. Dabas draugu mērķis bija piedalīties pauguraines sakopšanā, gūt atziņas par šo vietu, kurai pēdējos gados pievērš arvien lielāku uzmanību. Dobelnieki ar kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas atbalstu "Pokaiņos" paveikuši lielu darbu ­ iekārtota taka četrus kvadrātkilometrus lielajā teritorijā. Tajā esot vairāk nekā tūkstoš akmens krāvumu. Pie redzamākajiem objektiem izvietotas acij tīkamas dizaina zīmes, bet darāmā vēl daudz.

Taku veidot palīdzēja arī "Optimisti". Taka sākas pie meža ceļa, kuru pazemē šķērso deviņizteku avots. Pakāpjoties meža uzkalnā, redzams viens no "Pokaiņu" takas objektiem ­ Čūsku akmens. Dzīvās dabas radījuma nosaukumu tam devuši sarkanbrūnie čūskveidīgie veidojumi uz tā virsmas. Kāda prāva akmens ­ Laimas galda ­ taisnstūrveida iedobē ir dažādu valstu monētas, kas liecina, ka taku iecienījuši arī ārzemju viesi.

Piekalnē daudz slaidu ozolu, tur izvietota zīme "Ozolkalns". Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas speciāliste Māra Matuzāne stāsta, ka vairākas ieplakas ar akmens veidojumiem ir cilvēku rokudarbs. Kādam nolūkam tie kalpojuši, īstas skaidrības nav. Daļa akmens krāvumu atrodas zem zemes. Viena no versijām, ka krāvumi kalpojuši kulta vajadzībām un šeit bijusi svētvieta, enerģētiski aktīva zona.

Mākslinieks R.Šturns jau 1661.gadā zīmējis zemnieku sētu "Pokaiņi". Arheoloģiskie izrakumi kādā no akmens krāvumu vietām izdarīti 1996.gadā. Diemžēl mūsdienās, kad ikdienā virsroku ņem racionālais prāts, ideja par senču svētvietu apzināšanu daudziem šķiet lieka. Bez tam nav arī taustāmu pierādījumu, ka te tiešām bijusi senču svētvieta, ir tikai intuīcija, jušana.

Dziednieks Ivars Vīks saka: "Man ir tāda sajūta, ka šī ir bijusi centrālā vieta mūsu svētvietu sistēmā. Varbūt pat šī ir tā lielā, svētā pilsēta, par kuru teikts Lielvārdes jostas lasījumā. Mēs gājām cauri tumšam laikam, un aizsargāšanas nolūkā šādas vietas bija "slēgtas". Tagad ir pienācis laiks tās atvērt."

Rasma Rozīte pie šīs vietas apzināšanas strādā kopš 1995.gada: ""Pokaiņi" mums ir vēstījums no ļoti tālas senatnes, no tiem laikiem, kad cilvēki vēl bija pilnīgi savienoti ar Dievu. Lielā spēka, zināšanu un augsto būtņu klātesamības dēļ šeit laika gaitā bija izveidojusies nozīmīga svētceļojumu vieta, kas bija zināma tālu ārpus šīs teritorijas. Kad šeit ieradās mūsu senči ­ balti, viņi, protams, izmantoja šo vietu savai ticībai un rituāliem. Pasaule tagad strauji tuvojas smagam laika posmam, un "Pokaiņiem" būs liela nozīme, palīdzot mūsu tautai enerģētiski un garīgi."

Mākslinieces Lilitas Postažas domas: "Tā ir neparasti daudzveidīga un enerģētiski spēcīga vieta, kurā pati daba palīdz pacelties augstākos Esamības plānos un piedzīvot sastapšanos ar varenajiem Kosmosa spēkiem, izjūtot savu vietu un piederību tiem. "Pokaiņi" ir lielais Dabas dārzs. Ar savu varenību, skaistumu, mainību un pagātnes maģisko spēku."

Gleznotāja un dziedniece Rota Bērzkalne: "Pokaiņi ir šļūdoņa veidojums, enerģētiski aktīva zeme. Akmens krāvumi norāda uz apdzīvotu vietu, bet biezā sūna ­ uz senumu. Akmeņiem ar starojumu ir varavīksnes toņi un raksturīga forma: gredzenveida, oreola, kupola. Šķiet, ka akmeņi vēstī par sena laikmeta ļaužu pārdzīvoto. Avoti piesaista ar īpatnēju, nomierinošu enerģiju... Vecpokaiņu senkapu malā ir Nameiša (zemgaļu virsaiša) kapa vieta".

Ģeoloģijas zinātņu doktors Rišards Griškjāns: "Pēc maniem aprēķiniem, "Pokaiņi" ir veselas trīs pašas lielākās planetārās ģeodinamiskās struktūras raksturojoša teritorija. Tam ir Eiropas mēroga nozīme. Tas ir energoinformatīvais resurss. Šeit visefektīvāk notiek biolauka izlīdzsvarošana, kā arī cilvēka psihes mijiedarbība ar Zemes un Kosmosa enerģijām".

"Pokaiņi" iekļauti arheoloģijas pieminekļu sarakstā, to galīgā izpēte un uzmērīšana vēl priekšā.